Par mums

Zemnieku saimniecība “Piesaule” Sārāju kūdras purvā audzē lielogu dzērvenes, kuras kopš neatminamiem laikiem lieto ziemeļaustrumu Amerikas indiāņu ciltis, saucot tās par Augstā Gara sūtītām ogām. Dzērvenes satur vērtīgās fizioloģiski aktīvās vielas.
Saimniecībā var lasīt ogas, degustēt iecienītākos lielogu dzērveņu produktus – svaigu sulu, rīvētas dzērvenes, kompotu, ievārījumu un kaltētas dzērvenes, iegādāties stādus un saņemt informāciju par audzēšanu.

Dzērveņu audzētājiem patlaban lielais ražas laiks, un Talsu puses Sārāju purva ļaudis uzskata, ka bez mehanizācijas ogas nav ne novācamas, ne arī atmaksājas to darīt. Abi saimniecības vīri – tēvs Viesturs un dēls Dailis Brālīši – pa dzērveņu druvu stūrē paštaisītus ogu novācējkombainus, kuru bunkurs automātiski tiek piepildīts vienas vai divu minūšu laikā. Ar bunkuru jāsaprot zem ogu padevējmehānisma novietotā 15 kilogramu tilpuma kaste. Lai viens cilvēks to pielasītu ar rokām, būtu vajadzīgs pusotru stundu ilgs laiks. Un, tā kā dzērvenes “Piesaulēs” patlaban ienākas 7 ha platībā un, rēķinot, ka no viena vidēji bagātīgas ražas hektāra var novākt 15 līdz 20 tonnas ogu, ar saviem spēkiem vien dzērveņu raža nebūtu novācama, bet sezonas strādnieku, kas rudenīgi drēgnajā laikā vēlētos strādāt purvā, mūsdienās kļūst arvien mazāk un to izmantošana izmaksā arvien dārgāk.
Nav problēmu, ko audzētāji nevarētu atrisināt
“Piesauļu” saimniece Zanda uzskata – kaut arī dzērveņu audzēšana bijušajās padomju republikās ir jauna nozare, tajā nepastāv tādas problēmas, ko audzētāji nevarētu atrisināt ar saviem spēkiem un labu gribu. Jā, komercstādījumu veidošanā bijušas arī kļūdas, taču no tām mācījušies, braukuši arī uz dzērveņu audzēšanas dzimteni Ameriku skatīties un mācīties, kā šis augs jākultivē, kā to mehanizēti novāc.
Dzērveņu plantācijas “Piesaulēs” patiešām atgādina vienlaidus veselīgi noaugušu un labi sacerojušu labības druvu. Tas panākts, nevis vispirms audzējot un apsakņojot dzērveņu stādus, kā Latvijā sākumā tika atzīts par labu, bet gan mehanizēti ar frēzi iestrādājot un pēc tam pieveļot vai mulčējot sagarinātas dzērvenāju stīgas.
Stīgu jeb mētru ķemmēšanai, nogriešanai un sagarināšanai “Piesauļu” vīri paši izgatavojuši atbilstošu agregātu. Kā jau teikts, viņi paši izgatavojuši arī ogu novākšanas kombainus. Sākums bijis tāds, ka Brālīši kopā ar kolēģi sametuši naudu un nopirkuši Amerikā ražotu dzērveņu novākšanas kombainu. Tūlīt jau bijis skaidrs, ka Latvijas apstākļos to ilgi ekspluatēt nevarēs, jo visas tā detaļas gatavotas pēc ASV metriskās sistēmas un Latvijā, kā arī Eiropas valstīs tam nevar nopirkt rezerves daļas. Tad nu Amerikā ražoto kombainu izmantojuši kā kārtīgu špikeri Latvijas apstākļiem piemērotāka agregāta izgatavošanai. Viesturs un Dailis uzsver, ka Amerikā dzērvenes kultivē smilšainākā augsnē, kur ir stabilāks pamats, bet Latvijas apstākļos darbam purvā ir ļoti svarīgi, lai tehnika būtu pēc iespējas vieglāka – tad tā negrimst un, lai pārvietotos, nav jātērē augsne, materiāli un darbs speciālu sliežu ierīkošanai. Tādā kārtā, pēc amerikāņu parauga izgatavojot kombaina daļas, daudzviet smagākais metāls aizvietots ar alumīniju, kas ir vieglāks, tādējādi agregāta svars samazināts par 30 kilogramiem. Kā jau gatavas sastāvdaļas izmantots “Hondas” markas iekšdedzes dzinējs komplektā ar degvielas tvertni, kā arī dažas velosipēda detaļas.
Šādus kombainus Brālīši izgatavojuši arī kolēģiem, kuri vien to vēlējušies. Šajā sezonā no Amerikas atvests jauns, par vairāku saimniecību samesto naudu nopirktais kombains. Tas specifisks ar to, ka vispirms nogriež pārlieku garās stīgas, kas var traucēt ogu kulšanu, un pēc tam savāc pašas ogas. Ja izmēģināšanas procesā jaunā mašīna tiks atzīta par labu, tai droši vien tiks izgatavoti līdzinieki.
Kā redzams attēlā, pats vienkāršākais dzērveņu kombains (Amerikā esot arī tādi, kur cilvēks sēž iekšā un stūrē) ir kārtīga zāles pļāvēja lielumā, taču tam tāpat kā graudu kombainam ir heders, un mehānisms kopumā darbojas pēc graudu kulšanas principa, kur svarīgs noteikums ir arī tas, lai kombainējamais augs būtu sauss. Bet kur tu purvā, it sevišķi tik nomākušās rudens dienās kā šogad, ņemsi sausus dzērvenājus? Kombains gan ņem arī mitras un slapjas ogas, taču šādos apstākļos heders nespēj pacelt visas mētras un apmēram trešdaļa ogu paliek zemē. Te “Piesauļu” racionalizatori gudro, ka agregātam jāpiemontē vakuuma sūknis, kas kuļamo masu vilktu uz augšu un pastiprināti atdalītu ogas. Tāda konstrukcija jau uzieta interneta tīmeklī un tās apgūšanai saimnieki domā saistīties ar pašiem ražotājiem.
Kamēr vakuumsūkņi vēl nav piemontēti, ogu pilnīgai novākšanai izmanto stādījumu applūdināšanas metodi. Proti: dzērveņu stādījumi jau sākumā ar gudru ziņu veidoti ar nelielu iedobi. Tagad pēc kombainēšanas tiem var uzplūdināt ūdeni un virspusē uzpeldējušās ogas savākt. Izgatavots arī speciāls mehānisms ogu noraušanai, ja tās arī pēc salnām vēl nav atdalījušās no stādiem.
“Būšu dzērveņu direktors!”
“Piesauļu” saimniece Zanda teic, ka ģimene ir ļoti apmierināta ar biznesa izvēli. Jūtams arī valsts atbalsts, par ko savulaik enerģiski cīnījušies paši Dzērveņu audzētāju asociācijas biedri. Sākot ar 2002. gadu, dzērveņu audzētāji saņem nacionālos atbalsta maksājumus par komercstādījumiem, kā arī subsīdijas laistīšanas iekārtu un specializētās tehnikas iegādei. Šādi iegādājoties laistīšanas iekārtas, pirms diviem gadiem izdevies nosargāt ziedus no pavasara salnām un rudenī iegūt rekordražu. Tas savukārt devis nodrošinājumu bankas kredītu ņemšanai un izmantošanai saimniecības tālākai attīstībai.

Ierīkojam pretsalnu aizsardzības sistēmas udensapgādes līniju

Pēdējā laikā Sārāju purva ļaudis iesaistījušies valsts projektā par dzērveņu integrēto audzēšanu. Tas nozīmē, ka dzērvenāju kopšanā pēc stingras uzskaites lieto tikai pašus nepieciešamākos ķīmiskos līdzekļus un iegūtās ogas kvalitātes ziņā ir gandrīz līdzvērtīgas bioloģiski tīrai produkcijai un tiek apzīmētas ar preču zīmi “Kvalitatīvs produkts”. Kvalitātes sertifikāts nopelnīts jau pērngad un būšot arī šogad. Un vēl tas nozīmē, ka par šādu kvalitatīvu produktu valsts, rēķinot uz katru komercplatības hektāru, maksā līdz 200 latiem vērtas subsīdijas.
Brālīši nolēmuši ilgtermiņā dzērveņu plantāciju paplašināt līdz pat 40 ha platībai. Ja to neizdarīšot viņi paši, tad turpināšot bērni. Kad dzērvenājus tikai stādījuši, vecākais dēls Salvis vēl apmeklējis bērnudārzu un jau tad apgalvojis: “Es būšu dzērveņu direktors!” Tagad jauneklis studē Latvijas Lauksaimniecības universitātē.
Tomēr saimniece uzsver, ka dzērveņu komercplatību paplašināšana ir kompleksi risināms un tāpēc arī dārgs pasākums, jo līdztekus jauniem laukiem ir vajadzīga arī atbilstoša infrastruktūra – ūdenskrātuves, laistāmās iekārtas, ceļi, tehnika. Un, kaut gan ogu pārdošanas problēmu neesot, sākot ar šo sezonu, uzņēmums “Pure Food” dzērvenes no vietējiem audzētājiem iepērk neierobežotā daudzumā un par labu cenu. Viena hektāra liela komercstādījuma ierīkošanai ir jāiegulda aptuveni 15 000 latu. Tāpēc ir vajadzīgs vēl kāds papildu saimniecisks risinājums, lai komplekso paplašināšanos varētu finansiāli pacelt.
Tādu risinājumu Brālīši redz lielākas vērtības pievienošanā pašražotajam produktam, vienkāršāk sakot, dzērveņu pārstrādē un pārdošanā. Viņi jau mājas apstākļos ir izmēģinājuši, kā arī pie dažiem kolēģiem noskatījuši, ka ļoti garšīgus un gastronomiski inovatīvus izstrādājumus var iegūt, dzērvenes liekot kompotā, rīvējot, pārvēršot rozīnēs, apkaisot ar pūdercukuru vai šokolādi, un tā tālāk.
Eiropas Savienības regulas šādu mājražošanu pieļauj, arī pašu valstī tā it kā ir atļauta, taču Pārtikas un veterinārā dienesta prasības mājražošanas jomā esot tik drakoniskas, ka cilvēki neriskē ierīkot ražotnes vecās vai pielāgotās telpās, bet gan būvē jaunas ēkas. Brālīšus baidot celtniecības augstās izmaksas, kas vairs nav adekvātas ekonomiskajām likumsakarībām un jau pamatīgi pārsniedzot Rietumeiropas līmeni. No tā Zanda spriež, ka Latvijas ekonomikā kaut kas ir sakropļots. Tāpēc var prognozēt, ka tagad pat valdības līmenī aktualizētās runas un izstrādātie projekti par inovatīvā biznesa, kas būtībā ir augstākas vērtības pievienošana konkrētiem ražojumiem, arī gastronomiskajiem, paliks tikai runāšanas līmenī, ja līdztekus netiks sakārtoti sociālekonomiskie un uzņēmējdarbību veicinošie jautājumi, tostarp arī mājražošanas kārtībā tapušo produktu pārdošanas iespējas.
***
Vizītkarte
Viesturs, Dailis un Zanda Brālīši
– apsaimnieko 99 hektārus privatizēta Sārāju purva Talsu rajona Valdemārpils pagastā, kur izveidota zemnieku saimniecība “Piesaules”;
– nodarbojas ar lielogu dzērveņu audzēšanu, saimniecība ir iekļauta Talsu informācijas un tūrisma centra izstrādātajā lauku tūrisma maršrutā;
– saimniecība “Piesaules” juridiski pieder Viesturam Brālītim, bet praktiski tas ir dzimtas uzņēmums, kur ikdienā strādā arī Viestura dēls Dailis un vedekla Zanda;
– Viesturam un Dailim ir Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas izglītība, Zandai – augstākā pedagoģiskā izglītība. Iepriekš viņi visi strādājuši par pedagogiem.